Skip to main content

Pirmo reizi LLU vēsturē – bildinājums izlaiduma laikā

Atpakaļ
Anete un Klāvs

Fotogrāfs: Ruslans Antropovs

Anete Ralle un Klāvs Maleckis – LLU absolventi, kuri viennozīmīgi attaisno universitātes saukli "izglītība ar pievienoto vērtību". Meitene, kura absolvējusi ar izcilību jeb "sarkano diplomu" studiju programmu “Komercdarbība un uzņēmuma vadība”, maģistrantūras izlaidumā saņēma bildinājumu no sava kursa biedra. Šis ir stāsts ne tikai par iegūtajām zināšanām, draugiem un pieredzi sešu studiju gadu laikā, bet ilgtermiņa attiecībām un ģimeni, kurai aizsākums ir meklējams Jelgavā, liekot aizkarus 692A koju istabiņā.

Ja mani vēl var kaut kur “ielikt”, es labprāt mācītos!

Aneti uz Jelgavu aizveda nejaušība jeb, klasesbiedrenes pamudināta, viņa nolēma apskatīties studiju programmu piedāvājumu LLU. "Man viņai bija tikai viens jautājums – vai Jelgavā var apgūt kaut ko no vadības? Paskatījos studiju programmu piedāvājumu un ieraudzīju studiju programmu "Komercdarbība un uzņēmuma vadība"," par savu izvēli stāsta Anete. Tā, bez liekas prātošanas, rekomendāciju apkopošanas, sākās jaunietes studiju gaitas Jelgavā – sākumā pamatstudijās, pēc tam maģistrantūrā studiju programmā "Ekonomika". "Man patika vadība, jau bērnībā teicu, ka gribu darbu radīt citiem, nevis meklēt sev darba vietu. Tālāk likās loģisks solis turpināt studijas arī maģistrantūrā, lai kļūtu par tādu pilnvērtīgāku cilvēku," viņa stāsta.

Savukārt Klāva ceļš uz LLU veda caur hokeja klubu "Zemgale/ LLU". Līdz pirmajai sesijai izmēģinājis veiksmi studijās būvniecībā Rīgā, jaunietis saprata, ka tas nav domāts viņam. Paralēli mācībām un studijām Klāvs vienmēr spēlēja hokeju Liepājā. Kad treneris pārcēlās no Liepājas uz Jelgavu, puisis sāka spēlēt hokeja klubā "Zemgale/ LLU", kur nejauši uzzināja par iespēju hokejistiem studēt LLU budžetā. "Tā nu es 1. septembrī, kad visi jau zināja, ko un kur studēt, svinēja Imatrikulācijas aktu Jelgavas pils pagalmā, ar papīriem rokās ierados Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes dekanātā un teicu – ja mani vēl var kaut kur "ielikt", es labprāt mācītos!" Tā Klāvs nonāca vienā studiju programmā un grupā kopā ar Aneti.

Meitene no laukiem eksāmenu nokārto – aizkarus prot pielikt nevainojami

Daudzi teiktu, ka lielākais studiju ieguvums ir diploms, iegūtās zināšanas un prasmes, taču Anetei un Klāvam noteikti lielākā pievienotā vērtība ir kopīga ģimene. Tiesa, sākums viņu attiecībām bija vēl lielāka nejaušība kā studiju izvēle. Anetes interesi sākotnēji izraisīja Klāva draugs, kurš kopā ar puisi bija ieradies uz 1. septembra svinīgo pasākumu Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātē. Sakritība – bet arī viņu sauca Klāvs. Un, kad Anete uzzināja, ka kursā pievienosies Klāvs, domāja, kurš tad no viņiem būs jaunais kursa biedrs. Savukārt "īstais" Klāvs savam draugam kādā reizē bija "izmetis" frāzi, ka Anete tāda interesanta meitene, bet tāda "riktīgi no laukiem", jo Anete nāca no Aizputes. Tagad gan viņš ir pārliecināts, ka labākās meitenes "nāk no laukiem" un šo frāzi izmanto tikai kopīgo strīdu laikā, kad viens otram saka "kas tev lika vilkties uz to Jelgavu, varēji palikt savā Liepājā" vai "tev citas skolas tuvāk bija, ko tu tur vispār gāji".

Anete jau no studiju pirmajām dienām dzīvoja studentu viesnīcā, bet Klāvs kojās ievācās vēlāk. Zinot, ka Anete dzīvo tajā pašā studentu viesnīcā, viņš meiteni uzaicināja palīgā pielikt istabiņā aizkarus. Un ar to arī viss sākās. "Viņš man jau pirms tam rakstīja, ja kaut ko par mājasdarbiem nesaprata, bet beigās man bija jāiet likt biezos aizkarus!" viņa smejas. Tā sākās jauniešu vēl intensīvāka savstarpējā sarakste, randiņi, bet 20. decembrī meitene saņēma īsziņu ar tekstu: "Vai tu būsi mana draudzene?" "Tas man bija tāds pārsteigums, vai tā vispār vēl mūsdienās notiek, ka kāds kaut ko tādu prasa?" viņa atceras. Ilgi nedomājot, uz īsziņu viņa atbildēja apstiprinoši. "Mana topošā vīra māte man visu laiku saka: "Nu redz, vajadzēja domāt, kam tu ej aizkarus likt,"" smejas Anete.

Ja kritīs, tad paliks apakšā spilvenu, un bahilās mašīnā nevajadzēs kāpt

Pirmais attiecību pārbaudījums jauniešiem bija pirmā kursa beigās, kad Anete uz visu vasaru devās Erasmus+ apmaiņas programmā Itālijā, bet Klāvs strādāja Norvēģijā. Anete atzīst, ka viņai nepatīk tukšas sarunas. "Ja katru dienu var piezvanīt un pateikt tikai: "Čau, kā tev iet? Kas jauns?" Un nekas jauns nav noticis, tas uzdzen nepatiku pret jebkāda veida komunikāciju. Tad es Klāvam teicu – sarunājam tā, ka tu zvani katru trešo dienu, lai man ir ko pastāstīt, nevis ir tie rutīnas jautājumi," viņa stāsta. Tā arī notika. Savu atgriešanos Latvijā Anete uztaisīja kā pārsteigumu. "Visiem biju mazliet samānījusies, ka mājās būšu vēlāk, bet pārrados nedaudz agrāk. Īsto ierašanās laiku zināja tikai mana draudzene, kura atbrauca pakaļ uz lidostu," atceras Anete. Braucot no Rīgas, abas piestāja Saldū, kur draudzene piezvanīja Klāvam un lūdza palīdzību, jo mašīnai it kā ir tukša riepa. Klāvs, protams, piekrita izpalīdzēt un par pārsteigumu sev mašīnā ieraudzīja Aneti. "Klāvs ar visām savām darbībām ļoti pierādīja sevi, un tā iekaroja manu laucinieces sirdi – ar pozitīvu attieksmi, ar rožu pušķiem, vakariņām un tā tālāk," atzīst Anete. Meiteni pārsteidzis Klāva savaldīgums un miers it visās situācijās. "Esmu audzināta, ka, piemēram, par mašīnu ir ļoti jārūpējas, teju bahilās jākāpj iekšā. Taču jau otrajā kursā Klāvs man iedeva savu mašīnu un ļāva ar to braukt. Un, lai arī kas notika, viņš vienmēr atbildēja – tie ir tikai lūžņi, nomierinies. Un tad man likās – ko?" smejas Anete. "Klāvs ir mierīgs, rūpīgs, uzmanīgs un romantisks. Es zinu – ja es "kritīšu", viņš paliks to spilvenu apakšā. Vispirms gan viņš pasmiesies, ka esmu nokritusi, bet pēc tam Klāvs noteikti būs tas, kurš man pados roku un piecels," saka Anete.

Attiecības rūpīgi slēpj četru gadu garumā

No kursa biedriem un draugiem abu attiecības tika rūpīgi slēptas. "Mēs visu darījām pa kluso, jo negribējām, lai kursa biedri uzzina," stāsta Anete. Kursa biedri par abu attiecībām uzzināja tikai ceturtajā kursā, kad Klāva istabiņā aiz sienas ievācās dzīvot abu kursa biedrs. Tajā brīdī viņi saprata, ka attiecības noslēpt būs grūti. "Es dzīvoju trešajā stāvā, viņš ceturtajā; es taisīju ēst un pa koridoru nesu līdz ceturtajam stāvam, un tā mēs kopā vakariņojām. Neviens neko nenojauta, jo uz universitāti gājām atsevišķi, no augstskolas gājām kopā, bet nu nekādās rociņās, jo negribējām dzirdēt piezīmes, ka, piemēram, Anetei nav garastāvoklis, jo Klāvs sabojāja omu, un otrādi," Anete stāsta. Kopā ar Klāvu vienā koju istabiņā Anete negribēja dzīvot. "Tad pazūd tā koju burvība, ka sāc jau dzīvot kopā kā pāris. Turklāt kojas nav tas modelis, kurā gribu būvēt savu kopdzīvi," viņa stāsta. Abi atzīst, kas tas esot bijis interesanti, paturēt attiecības noslēpumā no visiem. Abi pat randiņiem izvēlējās vietas, kas neatrodas Jelgavā, bet brauca uz Ozolniekiem vai Rīgu. "Kad Jelgavā gājām uz universitāti, mēs runājām pa telefonu, bet viņš gāja no mugurpuses. Kopā uz lekcijām sākām iet tikai kādā trešajā kursā, protams, bija dažādi jautājumi, ka mēs izskatāmies aizdomīgi un tā tālāk, bet īsti neviens nenojauta," atceras Anete. Pat labākā draudzene Zane, kura sēdēja viņai lekciju laikā blakus un vēroja, ka draudzene sarakstās ar kādu, nenojauta, ka tas ir Klāvs, jo pat telefonā viņš bija "kodēts" ar segvārdu.

Ja es pabeigšu maģistrantūru, bildināšu Aneti izlaiduma laikā!

Un tad pienāca "liktenīgais" Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes izlaidums, kurš jau ir iegājis LLU vēsturē, jo tieši šajā dienā Klāvs nolēma publiski bildināt Aneti. Izrādās, Klāvam tāda doma ienāca prātā jau iestājoties maģistrantūrā. "Visiem draugiem, mammai un Anetes vecākiem teicu – ja es pabeigšu maģistrantūru, tad bildināšu Aneti izlaiduma laikā." Šķiet, neviens tam īsti neticēja, jo necerēja, ka Klāvs maģistrantūru vispār pabeigs. "Bet tā pagāja pirmais kurss, trešais semestris jau pusē... Sapratu, ka reāli studijas iet uz beigām, un mana un Anetes mamma jautā: "Nu, tu gatavs?" Kad sapratu, ka diploms būs, iepriekšējā dienā pirms izlaiduma nopirku gredzenu (ar Anetes mammas palīdzību noskaidroju izmēru), un ar trīcošām rokām tajā dienā piecēlos un braucu uz pili," atceras Klāvs. Gredzenu puisis rūpīgi paslēpis mašīnā, bet, tā kā abi Jelgavas pilī ieradās kopā, nezināja, kā to neuzkrītošāk paņemt. Izmantojis situāciju, viņš vēlāk devās līdz mašīnai pēc ziediem. "Ieliku kabatā, bet pašam likās, ka tā kastīte bikšu kabatā ir ļoti redzama," viņš stāsta par tās dienas satraukumu, kamēr Anetei par pārsteigumu kabatā nebija ne mazākās nojausmas.

Var teikt, ka visi tuvākie nojauta vai zināja par plānoto notikumu, izņemot Aneti. "Jā, man bija piemirsuši pateikt," viņa smejas. Zinot, kas izlaidumā sagaidāms, visi draugi mērķtiecīgi plānoja ierasties pasākumā. "Izlaidumā sēžu, paskatos uz draugiem, un viņi jau nevar sagaidīt – davaj, davaj! Tāpēc tajā brīdī, kad es piecēlos kājās, tā viņi uzreiz nāca uz priekšu, jo zināja, kas notiks," stāsta Klāvs. Savukārt Anetei pirmajā mirklī nebija saprotams, kāpēc Klāvs vispār ceļas kājās un dodas pie mikrofona, jo meitene kopā ar kursa biedreni tikko bija teikušas svētku uzrunu mācībspēkiem. "Domāju – nu ko es aizmirsu pateikt, vai arī ko es tādu pateicu, lai viņš tagad mestos pie mikrofona un kaut ko teiktu," atceras Anete. Brīdī, kad puisis sāka citēt savu runu, tad viņai viss tapa skaidrs, bet pārsteigums bija milzīgs. Viņai izbrīnu gan pirms tam radīja kas cits – fakts, ka Aulā ieraudzīja savu draudzeni, kurai tajā dienā bija noslēguma eksāmens Liepājas Universitātē. "Biju šokā, jo tas likās pilnīgi nenormāli, ka viņa ir aizgājusi no noslēguma eksāmena, lai atbrauktu uz mūsu izlaidumu. Klāvs vēl visu laiku "bakstīja" – re kur ir tava draudzene, re kur ir tava draudzene!” viņa atceras. Klāvs, protams, zināja, kāpēc viņa ir izlaidumā, jo visu iepriekš bija veikli sarunājis, apzvanījis Anetes draudzenes un pateicis, ka tāda lieta būs, ja viņas var, lai atrod laiku un atbrauc.

Vissvarīgākās runas ir rakstītas uz rūtiņu lapas

"Nu jā, un tad viņš piecēlās kājās, sapratu, ka neko neesmu aizmirsusi savā runā. Gaidīju, kas būs, tad jau izsauca mani priekšā, vēderā lidoja taurenīši. Sāka skanēt mūzika un mani bildināja. Tas pārspēja visas manas cerības. Tas bija tik jauki, visi raudāja, arī no skatītājiem pilnīgi sveši cilvēki, nu tās bija baigās emocijas. Un tad es gāju ārā jau ar visām tām emocijām, viss grims sabojāts, noraudāts. Ejam ārā un uz mūsu ģimenes auto ir uzraksts "Viņa teica JĀ"", atceras Anete. Anete ar šo pašu mašīnu bija ieradusies uz izlaidumu. Lieki piebilst, ka tajā brīdī nekādi uzraksti uz mašīnas nebija.  Klāvs arī to iepriekš bija rūpīgi izplānojis – pirms izlaiduma apzināti mašīnu nolika tuvāk iebrauktuvei un kamēr abi bija Aulā, mammai bija atstātas rezerves atslēgas un dots uzdevums pielikt uzrakstu. Taču kamēr Klāvs īstenoja savu plāna daļu, Anete nervozēja, kāpēc mamma tik ilgi kavējas, jo arī Anete viņai bija uzticējusi uzdevumu – atvest ziedus mācībspēkiem. "Mums tūlīt jāiet iekšā, bet viņa nenāk un nenāk. Pēc tam jau man viss bija skaidrs," viņa smaida.

Klāvs gan atzīst, ka no liktenīgā mirkļa maz ko atceras, bet viņu, tāpat kā iepriekšējos sešus studiju gadus, glāba rūpīgi sagatavota runa uz rūtiņu lapas, kuru viņš sāka lasīt: "Kā jau visus iepriekšējos studiju gadus es visus darbus prezentēju, lasot no lapiņas..." Lielākā daļa mācībspēku Klāvu tādu arī atceras – puisi, kurš visu vienmēr prezentēja, lasot no vairākām lielām lapām. Un arī šī diena nebija izņēmums – viņš vārds vārdā nolasīja no lapiņas skaisto bildinājuma runu.

Pasākuma videoierakstu jaunieši līdz šim brīdim nav noskatījušies. Lai gan pagājuši vairāki gadi, emocijas bija tik spēcīgas, ka jaunieši joprojām nav saņēmušies to izdarīt. Abi gan smejas, ka noteikti pirms kāzām to izdarīs, kā arī atzīst, ka viņu ideālais kāzu scenārijs būtu apprecēties Jelgavas pilī un pēc tam ballīti rīkot koju gaitenī, jo tur pavadīti vairāki gadi un atmiņā vienmēr paliks īpašais istabiņas numurs, kur Klāvs vienmēr gaidīja Aneti – 692A.

Bezrūpīgais studiju laiks un "lieliskais četrinieks"

Jautāti, cik viegli vai grūti bija abiem kopā studēt, Anete smejas: "Kādam bija izdevīgi!" Klāvs atzīst, ka viņam bijis labi – ja kaut ko aizmirsa lekcijās pierakstīt, tad Anete noteikti visu bija izdarījusi un pierakstījusi. Meitene atzīst, ka pamatstudiju laikā viņi biji "lieliskais četrinieks" – Zane, Marta, Anete un Klāvs – kopā dažādus darbus pildīja un pavadīja daudz laika kopā. "Tā jau bija feini, bet, kad sastrīdējos ar Klāvu, tad gan negribējās uz skolu iet. Ja vēl tajā dienā studijās bija jārunā ar Klāvu, tad bija grūti, jo sarežģīti apslēpt dusmas, bet citu acīs to izrādīt nedrīkstēja, jo viņš taču bija parasts kursa biedrs. Bija jāpārkāpj sev pāri, jārunā ar viņu normāli – tas bija grūti," atceras Anete. Kā tad pārējie uzzināja par abu attiecībām? Sākotnēji Anete Instagram ielika bildi, kurā redzamas divas rokas ar vienādiem pulksteņiem. Klāvam uz rokas ir rēta, ko bildē varēja pamanīt. Nākamajā dienā Anetes draudzene Zane tiešā veidā Klāvam pateica: "Parādi rokas!" Klāvs gan atzīst, ka mācējis veikli izlocīties no provocējošā jautājuma. Tikai tad, kad jaunieši sociālajos tīklos ievietoja pirmo kopbildi, attiecības kļuva zināmas, un draudzene ar Aneti vairākas nedēļas nerunāja, jo nebija atklājusi šo noslēpumu agrāk.

Abi atzīst, ka pamatstudiju laiks bijis ne vien interesants, jautrs un skaists, bet gana bezrūpīgs. "Studiju laikā ir tā brīvība un bezrūpība – aizej uz lekcijām, kojās paguli diendusu, aizbrauc uz randiņu, pastaigājies. Man Jelgava ļoti patika, dažādas iespējas ir vienas rokas stiepiena attālumā, turklāt šeit nav lielpilsētas burzmas, ir mierīgi," atzīst Anete. Viņa atceras, ka viens no kursa biedriem uz studijām brauca no Rīgas, bet ceļā pavadīja tikpat daudz laika kā Anete, braucot no Aizputes līdz Jelgavai. Turpinot par studiju ieguvumiem, Klāvs uzsver, ka Jelgavā ir plašas studiju programmu izvēles iespējas – sākot no inženieriem līdz ekonomistiem. Jaunieši arī atzīst, ka liela pievienotā vērtība studiju laikā ir iegūtie draugi, kas nāk no dažādām Latvijas vietām.

Motivācijas programma "Manam bērnam vajag tēti ar normālu izglītību!"

"Tad vienu nakti nosapņoju, ka ir jāiet tālāk studēt. Lai gan Klāvs par maģistrantūru sākotnēji kategoriski nedomāja, tomēr abi kopā un vēl ar kursa biedreni Zani iestājāmies maģistrantūrā. Kopš tā laika gan pilnmēness laikā Zane man vairs neļauj sapņot," smejas Anete. Jaunieši izvēlējās maģistra studiju programmu "Ekonomika". "Zinājām, ka tur ir daudz budžeta vietu, un mums nebūs savā starpā jācīnās. Mēs gribējām būt komanda, un komandā sasniegt mūsu mērķus," stāsta Anete. Un tieši tā arī notika – komanda no pamatstudiju laikiem turpināja kopīgo "cīņu" maģistrantūrā. "Maģistrantūrā prāts jau ir tāds nobriedušāks, saproti, ka ir jāveido ilgtermiņa attiecības, nevis tikai jāapmeklē lekcijas," domā Anete. Maģistrantūrā bijuši arī kopīgi kursa pasākumi, piemēram, lāzertaga spēlēšana, kopīgu pasākumu apmeklēšana.

Stāstot par maģistrantūras studijām, Klāvs gan godīgi atklāj, ka bez Anetes nezina vai būtu maģistra diplomu ieguvis. Meitene atzīst, ka dažu labu mājasdarbu ir izpildījusi viņa vietā, bet bieži vienkārši viņu motivējusi saņemties un iet tālāk. "Es jau biju gatava, ka mani pasūtīs trīs mājas tālāk, bet nē, viņš saņēmās. Viņš ir gudrs, tikai slinks, tāpēc ir jāpabaksta. Teicu, ka manam bērnam vajag tēti ar normālu izglītību!" par motivācijas programmu smejas Anete. Klāvs novērtē Anetes apzinīgumu ne tikai studijās, bet arī ģimenes dzīvē "Es reizēm saku – baigi nāk miegs, es šodien neiešu uz skolu. Bet viņa man: "Nē, tu nāksi, jau nāk pie durvīm, klauvē," viņš atceras.

Abi kopā gājuši uz bibliotēku, rakstījuši bakalaura darbu. "Bakalaura darbs man bija "melna bilde", bet bibliotēkā tā noskaņa palīdzēja koncentrēties. Kā arī brīvdienās, kamēr citi gulēja, piecēlos naktī, iekurināju māju, ņēmu grāmatas, sēdēju, burtoju un rakstīju. Tad piecēlās Anete un prasīja parādīt, cik daudz esmu sarakstījis," Klāvs atceras. Savukārt Anete atminas, ka bibliotēkā, strādājot pie bakalaura darba, ik pa laikam pamanījusi, ka Klāvam austiņās mūzika neskan, un puisis apstājies pie teikuma "mans uzņēmums ir konkurētspējīg"”. Tad viņa virzījusi viņu domāt tālāk, kāpēc uzņēmums ir konkurētspējīgs. "Man patika viņam nevis pateikt priekšā, bet kā skolotājai parādīt virzienu. Un tad redzu – atkal tie taustiņi tirkšķ, tātad turpina rakstīt un man uzreiz tāds gandarījums. Viņš dara, tikai ir jāpaskubina," atceras Anete. Viņa gan sev uzdevusi jautājumu, vai arī dzīvē puisis visu laiku tā būs jāmotivē un jāsaka priekšā, kas jādara. Taču jauniete atzīst, ka tā viss nav. "Izglītība dod savādāku dzīves skatījumu un rūdījumu. Arī mans darba vadītājs atzīst, ka ļoti var just, vai cilvēkam ir augstākā izglītība, jo tas veido personā apzinīgumu, punktualitāti, māca plānot darbus noteiktos termiņos, pareizi runāt un veidot veiksmīgāku komunikāciju ar cilvēkiem," stāsta Anete. Meitene šīs īpašības novērojusi arī Klāvā, kurš studiju laikā ir apguvis punktualitāti, disciplīnu, prot komunicēt ar klientiem, noformēt dokumentus, jo iegūtā izglītība, viņasprāt, ieliek cilvēku zināmos rāmjos.

Studijas augstskolā nomaina studijas darbā un ģimenes dzīvē

Atceroties sākumu maģistrantūrā, Klāvs saka, ka bijis gatavs tālākām studijām tikai ar vienu nosacījumu – ja varēs studēt par valsts finansējumu. "Man pietika ar bakalaura grādu, vecāki priecīgi, es priecīgs, diploms ir, un viss kārtībā. Bet tad nonācām maģistra studiju programmā "Ekonomika", kur ir 50 budžeta vietas. Man bija skaidrs, lai arī kāds "vakarējais" es būtu, vienā no tām 50 vietām tikšu," viņš smejas. Lai gan Anete ik pa laikam stāsta Klāvam, ko atkal ir nosapņojusi, puisis uz tālākām studijām šobrīd "neparakstās". "Es atbalstu, lai viņa iet uz priekšu, bet man tagad ir dzīves skola," viņš smejas. Klāvs kopā ar tēvu strādā būvniecības uzņēmumā Saldū, kur Klāva pienākums un atbildība ir logu ražotne, savukārt Anete šobrīd ir mamma uz pilnu slodzi. Lai gan viņa arī šobrīd atbalsta Klāvu dažādās administratīvās lietās, pirms bērnu kopšanas atvaļinājuma strādāja par iepirkumu speciālisti transporta uzņēmumā. Abi gan atzīst, ka šobrīd galvenais vadītājs "ģimenes uzņēmumā" ir jaunākais ģimenes loceklis Markuss – motivators un galvenais direktors.